Fizioterapijā pielietojamās tehnikas un metodes.

Īsi apraksti par dažām tehnikām, kuras tiek pielietotas fizioterapijā:

Postizometriskā relaksācija (PIR)- balsta-kustības sistēmas terapijas paveids, ar tās balansa atjaunošanas mērķi izmantojot mīkstu manuālu paņēmienu palīdzību. Metode ir vienkārša un droša. Pareizi pielietojot metodiku nav sarežģījumu riska un ir iespējama funkcionāla muskuļu hipertonusa novēršana, pārstieptas saites, locītavu kapsulas un nervi, ķermeņa vadu saspiešana. 

Vajadzētu uzsvērt, ka relaksācija ir pilnīgi droša manuālās terapijas tehnika. To var izmantot kā medicīniskās manipulācijas alternatīvu uz locītavām. Postizometriskā relaksācija ir maiga tehnika, dēļ kuras relaksācijas efekts praktiski neatspoguļojas uz veseliem muskuļiem, kas izslēdz blakus metodikas iedarbības. 

Indikācijas: PIR – terapija tiek pielietota muskuļu un locītavas sāpju noņemšanai, balsta-kustības sistēmas un saišu aparātu funkciju balansa atjaunošana: sarežģījumi kaklā, krūtīs, jostasvietas mugurkaulu daļās (galvas sāpes, greizs kakls; starpribu neiralģija, augšējo un apakšējo ekstremitāšu saslimšana, jostasvietu radikulīts); cilvēkiem ar muskuļu tonusu, kuriem ir nevienmērīgs iegurņa izvietojums;  iegurņa vai ceļu locītavu artrītu; galvassāpju un galvaskausa muskuļu saites sasprindzinājums, sejas, kakla, kā arī funkcionālā mugurkaula daļas blokāde; stājas traucējumu gadījumos; apakšējo ekstremitāšu asinsriņķošanas traucējumi (varikozo vēnu paplašinājums, asinsvadu saslimstība).

Proprioreceptīvā neiromuskulārā facilitācija (PNF) nav tikai tehnika, tā ir ārstēšanas koncepcija, kam pamatā ir pārliecība, ka visiem cilvēkiem, arī personām ar kustību traucējumiem, ir neizmantots potenciāls (Kabat, 1950). Tāpēc PNF terapeits arvien cenšas mobilizēt pacienta neizmantotās rezerves un ārstē viņu visaptveroši, nevis pievēršas tikai kādai specifiskai problēmai vai ķermeņa daļai. PNF ārstēšanas pieeja vienmēr ir pozitīva, izmantojot un pastiprinot tās lietas, ko pacients var izdarīt un saprast. 

Galvenais mērķis ir palīdzēt pacientam sasniegt visaugstāko funkcionēšanas līmeni, kāds iespējams. Lai šo mērķi sasniegtu, terapeits lieto motoriskās apmācības un motorās kontroles principus, un strādā ar pacientu viņa ierastajā vidē ar viņam konkrēto fizisko, emocionālo un intelektuālo situāciju. Šai pieejā iekļauj gan darbu ķermeņa struktūru, gan aktivitātes, gan līdzdalības līmenī (SFK — Starptautiskā funkcionēšanas klasifikācija, PVO — Pasaules Veselības organizācija).

http://talakizglitiba.lv/sites/default/userfiles/ESF%201_12.pdf

Motoriskā attīstība ir secīga zīdaiņa pozu un kustību attīstība, kas atkarīga no nervu sistēmas no brieduma. Lai posturālā attīstība varētu noritēt pareizā secībā, vajadzīga normāla motoriskā kontrole, ko pirmkārt nodrošina CNS. Kad normāla motoriskā kontrole ir traucēta, pozu un kustību attīstība ir kavēta un/vai nenotiek pareizā secībā. Ja motoriskā kontrole ir traucēta pieaugušiem, attīstās centrāli vai perifēriski kustību traucējumi, veidojas ortopēdiskas slimības un deformācija. Volfa likums formulē, ka kauli pieņem tādu formu, kāds spēks uz tiem iedarbojas. 

Pakāpeniska normālas motoriskās kontroles atjaunošanās notiek, kad terapijas laikā pacienta kustības tiek atjaunotas secīgi, ņemot vērā normālas motoriskās attīstības principus. Tad pacientu iespējams rehabilitēt līdz maksimāli iespējamam funkcionēšanas līmenim. Neviena regulācijas pakāpe nav sasniedzama, apejot iepriekšējo pakāpi. Normālas motoriskās attīstības principu izmanto gan zīdaiņu, gan bērnu un pieaugušo rehabilitācijā — gan pacientiem ar centrālās un perifēriskās nervu sistēmas bojājumu, gan ortopēdiskiem pacientiem. 

Normāla motoriskā attīstība notiek noteiktā secībā. Tā ietver četras pakāpes — mobilitāti, stabilitāti, kontrolēto mobilitāti un kvalitatīvas kustības. Ja motoriskās attīstības pakāpes pakāpeniski seko cita citai, arī motorisko paternu attīstība notiek normālā fizioloģiskā secībā. Ārstēšanas gaitā jāņem vērā pacienta — gan bērna, gan pieaugušā — motoriskās attīstības pakāpe. 

Manuālā terapija (no latiņu val. „manus”-roka) ārstniecības metode, kur ar roku palīdzību, ārsts lokalizēti un dozēti ietekmē patoloģiski mainītu cilvēka balsta kustības struktūru ar mērķi normalizēt locītavu kustību, mīksto audu elasticitāti, likvidēt asinsvadu un nervu saspiedumu. Pacientu pozicionējot precīzās pozīcijās un ar ārsta manuālu spēka impulsu iedarbojoties uz attiecīgo locītavu vai iekšējo orgānu segmentiem, var panākt ātrus uzlabojumus. 

Manuālās terapijas indikācijas: Osteohondroze, starpskriemeļu disku mikroplaisas un protrūzijas, dažādu iemeslu sāpju sindromi, galvas smadzeņu asinsrites nepietiekamība mugurkaula artērijas saspieduma dēļ, galvassāpes un reibumi, skoliozes, stājas defekti, locītavu disfunkcijas.

Ļoti bieži manuālā terapija ir vienīgā un ātrākā iespēja palīdzēt slimniekam, tādēļ nevajag vilcināties un nogaidīt, līdz pēdējais risinājums ir ķirurģiska iejaukšanās un muguras operēšana

Cēloņi visbiežāk ir nervu saknīšu saspiedumi, muskuļu funkcionāls īsums, pietiekami nenostiprināts balsta - kustību aparāts, fiziskie, psiholoģiskie faktori un citi cēloņi.

Kustību sistēmas funkcionālie traucējumi ir plaši izplatīti. Tās parasti apgrūtina mūsu ikdienas darbības, līdz kļūst neizturami, un tad laiks vērsties pie speciālista - neiroķirurga, manuālā terapeita.

Ārstnieciskā vingrošana (ĀV) ir medicīniska disciplīna, kas bāzējoties uz ārstnieciskās vingrošanas teorētiskajiem pamatiem, pielietojot ārstnieciskās vingrošanas līdzekļus un metodes- kalpo:

1) slimību profilaksei;

2) slimību ārstēšanai;

3) slimību sarežģījumu (komplikāciju) novēršanai;

4) slimību seku likvidēšanai;

5) fizisko, garīgo un profesionālo darbaspēju atjaunošanai.

Vienlaicīgi tie ir arī ĀV uzdevumi.

ĀV subjekts ir: gan vesels, gan slims cilvēks- ņemot vērā viņa individuālās īpatnības, funkcionālo stāvokli (vecumu, dzimumu, intelektu, darbaspējas, slimības diagnozi, slimības periodu u.c.). Tādēļ katram individuāli tiek pielāgoti dažādi ārstnieciskās vingrošanas līdzekļi, metodes, formas u.c.

ĀV ir dabiska bioloģiska ārstniecības metode.

ĀV- nespecifiska ārstēšanas metode, kur fiziskie vingrojumi kalpo kā nespecifiski kairinātāji. Aktivizējot neirohumorālos mehānismus, fizioloģisko funkciju regulētājus, ĀV iedarbojas uz organismu vispārēji un lokāli. To zinot- var piemeklēt tādus vingrojumus, kuri iedarbojas uz noteiktu orgānu vai sistēmu.

ĀV ir patoģenētiska ārstniecības metode. Katrā slimības procesā ir izmainīta organisma reaktivitāte un, sistemātiski pielietojot ārstniecisko vingrošanu, to var ietekmēt vēlamajā virzienā.

ĀV ir aktīva funkcionālās ārstēšanas metode. Katra slimība samazina konkrēta orgāna vai sistēmas funkcionālās spējas (piemēram, kardiopulmonālā nepietiekamība I, II, III pakāpē, līdz vissmagākajam dekompensācijas stāvoklim.)

ĀV- fizisko, garīgo darbaspēju atjaunošanas terapijas metode. Parasti to panāk visefektīvāk, ja ĀV lieto kompleksā ar citām ārstēšanas metodēm. Piemēram, medikamentozo. Bet ir saslimšanas, kur ĀV ir vienīgā, galvenā, piemēram, pēc traumatiskajā slimības periodā, te varētu kombinēt vēl citas fiziskās iedarbības metodes: masāžu, mehanoterapiju, fizioterapiju un ūdens terapiju.

Kinezioloģiskā teipošana

Vēsturiski kinezioloģiskās lentes jeb kinezioloģiskā teipa pirmsākumi meklējami pirms aptuveni 30 gadiem, kad japāņu izcelsmes hiropraktiķim Dr. Kenzo Kaze radās neremdināma doma radīt ko līdzīgu mākslīgajai ādai. Šai “ādai” 24 stundas diennaktī vairākas dienas nedēļā bija jāpilda speciālista delnu funkcija, pārbīdot pacienta ādu un ietekmējot dziļāk esošās struktūras.

Kinezioloģiskās lentes raksturīgās iezīmes:

-       Lentes biezums atbilst epidermas vidējam biezumam cilvēka ķermenī;

-       Tā stiepjas tikai garenvirzienā 55–60 % no sākotnējā garumā;

-       Lipīgo virsmu klāj akrila līme, kas ir hipoalerģiska un siltumaktivējoša. Teorētiski, noņemot teipu, līmei uz ādas nevajadzētu palikt, bet praktiski tā tomēr notiek, jo gaisā virmo putekļi, epitēlijšūnu raga slānis nolobās un pacients veic aktīvu rehabilitāciju;

-        Lente ir dažādās krāsās – krāsu terapija;

-       To var slapināt, respektīvi, var mazgāties vannā, dušā vai pat pirtī, tikai saudzīgi;

-       Teorētiski kinezioloģiskais teips savas funkcijas veic 3–5 dienas, bet 3 gadus ilga prakse pierāda, ka saite savas funkcijas veic 1–2 nedēļas, atsevišķos gadījumos pat līdz 3 nedēļām.

-       Pamatatslēga ir precīzi izvietotas elastīgās šķiedras, kuru unikālā struktūra atgādina pirkstu nospiedumu. Jāņem vērā, ka šķiedras ir jutīgas pret karsēšanu ar matu fēnu vai citu jaudīgu “karsētāju”. Pēc lentes karsēšanas pacients izjūt iepriekšējo simptomu atjaunošanos.

-        Diskomforta neesamības dēļ uzlabojas pacientu līdzestība.

-       Mazas izmaksas salīdzinājumā ar sasniedzamo efektu.

Kinezioloģiskās lentes funkcijas:

-          Mikrocirkulācijas uzlabošana – gan kapilārās asinsrites, gan limfas rites uzlabošana, tūskas noņemšana;

-          Sāpju kupēšana;

-     Muskulatūras darbības uzlabošana hiper/ hipotonusa, muskulatūras šķiedru ruptūras, muskulatūras saīsināšanās vai hipotrofiskas/ atrofiskas muskulatūras gadījumā;
     Locītavu palīgaparāta spēcināšana. Mikrocirkulācijas uzlabošana notiek, teipam paceļot epidermu nost no virspusējās zemādas fascijas, tā paplašinot zemādā esošos mikrokapilārus un limfvadus. Uz problēmvietas (tūska, muskulis ar tieksmi uz krampjiem, locītavas iekaisums, pēcoperācijas periods u. c.) tiek uzlikts “tūskas sūknis”, ko, aktīvi kustēdamies, darbina pacients (sk. att.). Tā rezultātā pacientam aplikācijas vietā rodas siltuma sajūta, jo vienlaikus uzlabojas arī kapilārā asinsrite. Praksē pacientiem ar hroniskām trofiskām čūlām un cukura diabētu ir pierādījusies pozitīva ietekme uz dzīšanas procesiem. Sāpju sajūtu organismā nodrošina nociceptīvie receptori – brīvie nervgaļi, kas atrodas dermā, daļēji arī epidermā. Nociceptīvie receptori vienmērīgi “pārklāj” mūsu organismu un nodrošina ādas aizsargfunkciju: tas ir kā jutīgs receptoru aizsargslānis, kas pasargā no ilglaicīgas kaitīgo faktoru iedarbības. Šie receptori organismā lokalizēti arī muskulatūrā un iekšējos orgānos, bet to nav locītavu skrimšļa ārējos slāņos, mugurkaula starpskriemeļu disku nucleus pulposus, smadzenēs un aknās. Tos var stimulēt termāli, mehāniski un ķīmiski stimulatori. Impulsu pārvade notiek pa divu veidu nervšķiedrām:

-          Ay – mielinizētās nervšķiedras, kas nodrošina ātru impulsu pārvadi (šīs sāpes parasti ir spilgtas, asas, piem., incīzijas sāpes, pīrsings);

-          C – nemielinizētās nervšķiedras, kas impulsus var pārnest tikai lēnām (piem., dedzināšanas sāpes).

Audu deģenerācija, piemēram, artrozes gadījumā, tendinopātija vai lokāls audu sasitums caur mugurējiem ragiem dod pastāvīgus nociceptīvus signālus uz muguras smadzenēm. Tie iradiē un izraisa pseidoradikulāru iradiāciju attiecīgajās “muskulatūras ķēdēs”, pseidoradikulāras sāpes, quadrant sindromu un, visbeidzot, ģeneralizāciju. Ja teips tiek aplicēts tam paredzētajā tehnikā un pacients problēmvietu aktīvi kustina, aplikācijas vietā kustības laikā tiek panākta ādas mehanoreceptoru stimulācija. Interesanti, ka mehanoreceptoru impulss muguras smadzenēs nonāk caur tiem pašiem mugurējiem ragiem, un šis signāls ir intensīvāks par nociceptīvo receptoru signālu, līdz ar to tas inhibē impulsu pārvadi nociceptīvo receptoru sinapsēs. Tā tiek krietni atvieglota pacienta sāpīgās struktūras rehabilitācija, jo sāpes traucē mums kustināt locītavas pilnā kustību apjomā. Rehabilitācijas laikā sāpes persistē, bet līdz smadzeņu garozai šis impulss vai nu nenonāk, vai arī nonāk salīdzinoši niecīgs, līdz ar to cilvēks sāpes vai nu nejūt, vai tās kļūst krietni mazākas – tas savukārt ir atkarīgs no bojāto struktūru daudzuma.

Cilvēka šķērssvītrotais, ar prātu kontrahējamais muskulis atrodas fascijas maisā, kas ir blīvas saistaudu plēves, kuras apklāj atsevišķus muskuļus, to grupas un veselas ķermeņa daļas. Fascija palielina sānu pretestību muskuļa darbības laikā un neļauj muskulim novirzīties sānis, nodrošina tā nosacīto mobilitāti, kā arī veido vizuālo izskatu. Intensīvas darbības laikā muskulis kā orgāns ar savu asinsriti tiecas vairakkārt palielināties, turpretim fascija padodas maz, līdz ar to muskulis tiek spiests fasciālajā telpā, un tas izraisa sāpes. Tā kā kontrahējoties muskulis saīsinās, traumēta muskuļa gadījumā būtu lietderīgi kaut mazliet paplašināt fasciālo telpu, lai tievās protofibrillas vieglāk slīdētu pa resnajām protofibrillām. To var izdarīt tikai tad, ja ir zināma konkrētā muskuļa anatomija un topogrāfija, neaizmirstot to, ka katram muskulim viens tā piestiprināšanās punkts savu stāvokli nemaina – to parasti sauc par sākumpunktu (origo) jeb fiksēto punktu –, bet otrs piestiprināšanās punkts pārvietojas– to sauc par beigu punktu (insertio) jeb mobilo punktu.

Parasti katrā mūsu kustībā piedalās vairāki muskuļi vai muskuļu grupas. To aktīvās muskuļu grupas muskuli, kuram ir noteicošā loma kustības radīšanā, sauc par agonistu, bet tos muskuļus, kuri agonistam palīdz, radot to pašu kustību vai samazinot nevēlamo vai nevajadzīgo kustību, sauc par sinerģistiem. Muskuļus, kuri veic pretējas kustības, sauc par antagonistiem. Ja cilvēkam ir konkrēta muskuļa bojājums, piemēram, m. supraspinatus tendinīts, tad, veicot pareizu kinezioloģisko aplikāciju tikai virs bojātā muskuļa, pacientam tiks sniegta simptomātiska terapija, bet tas nav pareizi, jo, zinot kaites patoloģisko fizioloģiju, anatomiju un topogrāfiju, mēs vienlaikus varam aplicēt teipus uz visas rotatoru manžetes grupas muskuļiem, tā panākot, ka aplikācija ir terapeitiskāka un pacientam līdzestīgāka. 

No muskulatūras izejošas sāpes pacientam var noņemt, stimulējot ādas mehanoreceptorus kustības laikā virs bojātā muskuļa, bet, noņemot teipus vai pat vienu no tiem, sāpes atjaunojas, un sabiedrība tiek nepareizi iepazīstināta ar fantastisku metodi. Uzlabojot pacienta biomehāniku un dodot laiku pierast (parasti līdz trīs aplikācijas seansiem), pēc saišu noņemšanas viņš jūtas tikpat lieliski kā ar saitēm. 

Pacienta līdzestību veicina arī krāsu terapija. Katra krāsa dabā rada magnētisko lauku un sava veida vibrācijas jeb skaņu; svārstības iesvārsta šūnas šķidro vidi un izmaina tās vielmaiņas procesus. To, kā tieši šie vielmaiņas procesi tiek ietekmēti, kāds ir bioķīmiskais skaidrojums saistībā ar katru krāsas toni, literatūra nemin. Šī iemesla dēļ, veicot aplikācijas, vienmēr ir pieejami visdažādāko krāsu teipi, lai pacients varētu izvēlēties sev tīkamāko.

Kinezioloģiskās teipošanas pamatā ir katras kaites patfizioloģiskās būtības izprašana. Speciālistam ir jāsaprot un jāizskaidro pacientam tas, ka smagas organiskas kaites gadījumā kinezioloģiskās teipošanas metode sniegs tikai simptomātisku terapiju, bet, aktivizējot dabiskos kompensatoros mehānismus, krietni atvieglos klīnisko stāvokli arī dinamikā.

Masāža ir pozitīvs veids, ka rūpēties par citu cilvēku un dziedināt viņu, turklāt labvēlīgi ietekmēt cilvēka veselību un labsajūtu. Tā veicina garīgu un fizisku atslābināšanos, tās dziedinošā iedarbība novērš dažādas kaites, uzlabojas organisma vispārējais stāvoklis. Fizioloģiski stimulējoša masāža var sniegt psiholoģiski atslābinošu efektu. Masāža var uzlabot veselību, piemēram, mazināt spriedzes izraisītas galvassāpes, novērst bezmiegu, pazemināt augstu asinsspiedienu un mazināt muguras sāpes. Ar masāžu var mazināt nogurumu, ārstēt depresiju un nemieru. Masāža spēcīgi iedarbojas uz muskuļiem, atjauno locītavu funkcijas, novērš gremošanas traucējumus, piemēram, aizcietejumus un spriedzes izraisītas vēdera sāpes.

Masāža pozitīvi ietekmē ķermeņa fizioloģiskās un psiholoģiskās funkcijas. Tā vispusīgi iedarbojas uz cilvēka organismu.

·         Stimulē asinsriti un stiprina vielmaiņu;

·         Atslābina sāpīgos un sasprindzinātos muskuļus;

·         Uzlabo ķermeņa lokanību;

·         Atslābina visu ķermeni;

·         Uzlabo pašsajūtu;

·         Mazina psiholoģisko sasprindzinājumu;

·         Uzlabo ķermeņa tonusu;

·         Veicina labu miegu;

·         Palīdz kontrolēt ķermeņa svaru.

Masažas fizioloģiskā iedarbība:

Masāžas iedarbības mehānismi uz organismu ir sarežģīts fizioloģisks process, kurā ir iesaistītas daudzas sistēmas un orgāni, bet vadošā loma ir centrālajai nervu sistēmai (CNS).

Masāža ir aktīva ārstnieciska metode, kuras būtība ir mehāniska kairinājuma došana uz slimnieka ķermeni ar speciāliem glāstīšanas, berzēšanas, mīcīšanas un vibrācijas paņēmieniem, ko izdara masieris ar rokām vai aparātiem. Masāžas iedarbības mehānismi uz organismu ir sarežģīts fizioloģisks process, kurā ir iesaistītas daudzas sistēmas un orgāni, bet vadošā loma ir centrālajai nervu sistēmai. To var izmantot kā patstāvīgu ārstēšanas veidu pie dažādām perifērās nervu sistēmas saslimšanām, bet biežāk to pielieto pie kustību- balsta aparāta, sirds- asinsvadu sistēmas, CNS u. c. saslimšanām. Tomēr, neraugoties uz augsto ārstniecisko efektu, nepareiza masāžas pielietošana, var kaitēt slimnieka stāvoklim. Ir jābūt stipri individuālai pieejai katram pacientam, ievērojot saslimšanas klīniku.

Ādā atrodas nervu šūnas, kas uztver spiedienu, temperatūru un sāpes. Turklāt āda ir orgāns, caur kuru masāža iedarbojas uz visu ķermeni. Āda ir ļoti svarīgs orgāns, kas nodod smadzenēm informāciju par apkārtējo vidi. Receptori ir tik jūtīgi, ka izpildot dažādus masāžas paņēmienus, ir iespējams radīt pacientam ļoti dažādas izjūtas- no uzmundrinošām līdz svētlaimīgi atslābinošām.

Masāžas laikā no ādas virsmas mehāniski tiek nobīdītas novecojušās raga kārtas plakanās šūnas, tiek attīrītas tauku un sviedru dziedzeru izvadatveres ādā, uzlabojas šo dziedzeru sekretorā un izvadfunkcija, kā arī gāzu apmaiņa caur ādu. Uzlabojas ādas asins un limfas cirkulācija un ādas trofika. Paaugstinoties ādas temperatūrai, masāžas iedarbības dēļ aktivizējas fermantatīvie un vielmaiņas procesi. Temperatūras paaugstināšanās sekmē balsta kustības aparāta traumu profilaksi sportistiem. Masāžas ietekmē paaugstinās ādas muskuļu tonuss un elastība, pretestība mehāniskai iedarbībai. Izmaiņas, kas masāžas iedarbībā rodas ādā, ir atkarīgs no izmaiņām citās orgānu sistēmās.

Masāža ne tikai uzlabo asins plūdumu uz šūnām: daudzi masāžas paņēmieni atdarina muskuļu darbību un tādejādi palīdz asinīm atgriezties sirdī. Ja kājas un rokas masē virzienā uz sirdi, tad šis process tiek stimulēts papildus.

Masāžas iedarbības pamatā ir tās neiroreflektorā, humorālā un mehāniskā iedarbība, kuru dēļ paātrinās un uzlabojas kā vietējā, tā arī vispārējā organisma asins un limfas cirkulācija.

Masāžas iedarbībā notiek asins pārdale orgānos un audos. Asins no iekšējiem orgāniem atplūst uz ādu, muskuļiem, notiek perifēro asinsvadu paplašināšanās. Tas atvieglo sirdsdarbību, uzlabo tās asins apgādi un uzlabo lietderību. Masāža samazina asins sastrēgumus organismā, palielinās vielmaiņas procesi, audos uzlabojas skābekļa izmantošana, audu trofika.

Masāža palielina funkcionējošo kapilāru skaitu, palielinās to diametrs, uzlabojas cirkulācija ne tikai masāžas, bet arī blakus esošajos rajonos.

Masāža izraisa nenozīmīgu arteriālā asinsspiediena pazemināšanos, pulss sportistiem praktiski maz mainās. Asins sastāvā vērojama trombocītu, leikocītu, eritrocītu un hemoglobīna palielināšanās, kas pēc masāžas pakāpeniski samazinās.

Ir vairāki iemesli, kāpēc rodas muskuļu sāpes. Pirmkārt, darbinot muskuļus, asins piegādā tiem barības vielas, bet aizvada vielmaiņas vai metabolisma atkritumvielas. Ja asiņu piegāde samazinās, atkritumprodukti netiek pietiekami ātri aizvadīti un uzkrājas audos, radot īslaicīgas sāpes. Otrkārt, ja muskuļus ilgāku laiku nenodarbina, saistaudi, kas apņem muskuļu šķiedras, var sarauties un pielipt pie blakusesošajiem saistaudiem. Kad muskuli sāk vingrināt, muskuļu apvalkā var parādīties mikroskopiski plīsumi, kas izraisa iekaisumu un sāpes. Sāpes var arī rasties, ja muskulis ir pārāk ilgi sasprindzināts. Ja muskulis ir atslābināts, asinis var plūst brīvi. Kad muskuļi saraujas, muskuļos esošie asins kapilāri tiek saspiesti. Tāpēc ilgstoši sasprindzinātam muskulim asins pieplūde būs vājāka. Rezultātā muskuļu šķiedras var salipt kopā, bet saistaudi, kas apņem muskuļu šķiedras, var sabiezēt. Šīs izmaiņas ierobežo muskuļa kustības apjomu.

Muskuļu proprioreceptoru kairinājums masāžas laikā izraisa palielinātu acetilholīna izdalīšanos nervu galotnēs un muskuļu šķiedru uzbudināmības paaugstināšanos. Muskuļu uzbudināmība paaugstinās arī mehāniskā šķiedru kairinājuma dēļ. Tā kā acetilholīns piedalās arī nervu impulsu pārvadē no nerva uz muskuli, tad masāžas ietekmē novēro reakcijas ātruma palielināšanos. Masāžas ietekmē uzlabojas muskuļu elastība, spēks un darbaspējas.

Palielinot locītavu un to apņemošo audu asins cirkulāciju, masāža uzlabo locītavu trofiku, stimulē sinoviālā šķidruma veidošanos un tā cirkulāciju. Masāža nostiprina locītavu saišu aparātu, cīpslas, palielina kustību amplitūdu locītavās, saišu elastību. Uz locītavām un saitēm visefektīvāk iedarbojas berzēšana. Masāža veicina tūsku uzsūkšanos, kā arī izsvīdumu un patoloģisku locītavu izgulsnējumu mazināšanos un izzušanu. Masāža uzlabo locītavu vietējo asinsriti un paātrina oksidēšanās un reducēšanās procesus tajās.
www.fizio-terapija.lv