Īsi apraksti par dažām tehnikām, kuras tiek pielietotas fizioterapijā:
Postizometriskā
relaksācija (PIR)- balsta-kustības sistēmas terapijas paveids, ar
tās balansa atjaunošanas mērķi izmantojot mīkstu manuālu paņēmienu palīdzību.
Metode ir vienkārša un droša. Pareizi pielietojot metodiku nav sarežģījumu
riska un ir iespējama funkcionāla muskuļu hipertonusa novēršana, pārstieptas
saites, locītavu kapsulas un nervi, ķermeņa vadu saspiešana.
Vajadzētu uzsvērt,
ka relaksācija ir pilnīgi droša manuālās terapijas tehnika. To var izmantot kā
medicīniskās manipulācijas alternatīvu uz locītavām. Postizometriskā
relaksācija ir maiga tehnika, dēļ kuras relaksācijas efekts praktiski
neatspoguļojas uz veseliem muskuļiem, kas izslēdz blakus metodikas iedarbības.
Indikācijas: PIR – terapija tiek pielietota muskuļu un locītavas sāpju
noņemšanai, balsta-kustības sistēmas un saišu aparātu funkciju balansa
atjaunošana: sarežģījumi kaklā, krūtīs, jostasvietas mugurkaulu daļās (galvas
sāpes, greizs kakls; starpribu neiralģija, augšējo un apakšējo ekstremitāšu
saslimšana, jostasvietu radikulīts); cilvēkiem ar muskuļu tonusu, kuriem ir
nevienmērīgs iegurņa izvietojums;
iegurņa vai ceļu locītavu artrītu; galvassāpju un galvaskausa muskuļu
saites sasprindzinājums, sejas, kakla, kā arī funkcionālā mugurkaula daļas
blokāde; stājas traucējumu gadījumos; apakšējo ekstremitāšu asinsriņķošanas
traucējumi (varikozo vēnu paplašinājums, asinsvadu saslimstība).
Proprioreceptīvā
neiromuskulārā facilitācija (PNF) nav tikai tehnika, tā ir ārstēšanas koncepcija,
kam pamatā ir pārliecība, ka visiem cilvēkiem, arī personām ar kustību
traucējumiem, ir neizmantots potenciāls (Kabat, 1950). Tāpēc PNF
terapeits arvien cenšas mobilizēt pacienta neizmantotās rezerves un ārstē viņu
visaptveroši, nevis pievēršas tikai kādai specifiskai problēmai vai ķermeņa
daļai. PNF ārstēšanas pieeja vienmēr ir pozitīva, izmantojot un pastiprinot tās
lietas, ko pacients var izdarīt un saprast.
Galvenais mērķis ir palīdzēt
pacientam sasniegt visaugstāko funkcionēšanas līmeni, kāds iespējams. Lai šo
mērķi sasniegtu, terapeits lieto motoriskās apmācības un motorās kontroles
principus, un strādā ar pacientu viņa ierastajā vidē ar viņam konkrēto fizisko,
emocionālo un intelektuālo situāciju. Šai pieejā iekļauj gan darbu ķermeņa
struktūru, gan aktivitātes, gan līdzdalības līmenī (SFK — Starptautiskā
funkcionēšanas klasifikācija, PVO — Pasaules Veselības organizācija).
http://talakizglitiba.lv/sites/default/userfiles/ESF%201_12.pdf
Motoriskā
attīstība ir
secīga zīdaiņa pozu un kustību attīstība, kas atkarīga no nervu sistēmas no
brieduma. Lai posturālā attīstība varētu noritēt pareizā secībā, vajadzīga
normāla motoriskā kontrole, ko pirmkārt nodrošina CNS. Kad normāla motoriskā
kontrole ir traucēta, pozu un kustību attīstība ir kavēta un/vai nenotiek
pareizā secībā. Ja motoriskā kontrole ir traucēta pieaugušiem, attīstās
centrāli vai perifēriski kustību traucējumi, veidojas ortopēdiskas slimības un
deformācija. Volfa likums formulē, ka kauli pieņem tādu formu, kāds spēks uz tiem
iedarbojas.
Pakāpeniska normālas motoriskās kontroles atjaunošanās notiek, kad
terapijas laikā pacienta kustības tiek atjaunotas secīgi, ņemot vērā normālas
motoriskās attīstības principus. Tad pacientu iespējams rehabilitēt līdz
maksimāli iespējamam funkcionēšanas līmenim. Neviena regulācijas pakāpe nav
sasniedzama, apejot iepriekšējo pakāpi. Normālas motoriskās attīstības principu
izmanto gan zīdaiņu, gan bērnu un pieaugušo rehabilitācijā — gan pacientiem ar
centrālās un perifēriskās nervu sistēmas bojājumu, gan ortopēdiskiem
pacientiem.
Normāla motoriskā
attīstība notiek noteiktā secībā. Tā ietver četras pakāpes — mobilitāti,
stabilitāti, kontrolēto mobilitāti un kvalitatīvas kustības. Ja motoriskās
attīstības pakāpes pakāpeniski seko cita citai, arī motorisko paternu attīstība
notiek normālā fizioloģiskā secībā. Ārstēšanas gaitā jāņem vērā pacienta — gan
bērna, gan pieaugušā — motoriskās attīstības pakāpe.
Manuālā terapija (no
latiņu val. „manus”-roka) ārstniecības metode, kur ar roku palīdzību, ārsts
lokalizēti un dozēti ietekmē patoloģiski mainītu cilvēka balsta kustības
struktūru ar mērķi normalizēt locītavu kustību, mīksto audu elasticitāti,
likvidēt asinsvadu un nervu saspiedumu. Pacientu pozicionējot precīzās
pozīcijās un ar ārsta manuālu spēka impulsu iedarbojoties uz attiecīgo locītavu
vai iekšējo orgānu segmentiem, var panākt ātrus uzlabojumus.
Manuālās terapijas indikācijas: Osteohondroze,
starpskriemeļu disku mikroplaisas un protrūzijas, dažādu iemeslu sāpju
sindromi, galvas smadzeņu asinsrites nepietiekamība mugurkaula artērijas
saspieduma dēļ, galvassāpes un reibumi, skoliozes, stājas defekti, locītavu
disfunkcijas.
Ļoti bieži manuālā terapija ir vienīgā un ātrākā iespēja palīdzēt slimniekam,
tādēļ nevajag vilcināties un nogaidīt, līdz pēdējais risinājums ir ķirurģiska
iejaukšanās un muguras operēšana
Cēloņi
visbiežāk ir nervu saknīšu saspiedumi, muskuļu funkcionāls īsums, pietiekami
nenostiprināts balsta - kustību aparāts, fiziskie, psiholoģiskie faktori un
citi cēloņi.
Kustību sistēmas
funkcionālie traucējumi ir plaši izplatīti. Tās parasti apgrūtina mūsu ikdienas
darbības, līdz kļūst neizturami, un tad laiks vērsties pie speciālista -
neiroķirurga, manuālā terapeita.
Ārstnieciskā vingrošana (ĀV) ir medicīniska
disciplīna, kas bāzējoties uz ārstnieciskās vingrošanas teorētiskajiem
pamatiem, pielietojot ārstnieciskās vingrošanas līdzekļus un metodes- kalpo:
1)
slimību profilaksei;
2)
slimību ārstēšanai;
3)
slimību sarežģījumu (komplikāciju) novēršanai;
4)
slimību seku likvidēšanai;
5)
fizisko, garīgo un profesionālo darbaspēju atjaunošanai.
Vienlaicīgi tie
ir arī ĀV uzdevumi.
ĀV subjekts ir:
gan vesels, gan slims cilvēks- ņemot vērā viņa individuālās īpatnības, funkcionālo
stāvokli (vecumu, dzimumu, intelektu, darbaspējas, slimības diagnozi, slimības
periodu u.c.). Tādēļ katram individuāli tiek pielāgoti dažādi ārstnieciskās
vingrošanas līdzekļi, metodes, formas u.c.
ĀV ir dabiska
bioloģiska ārstniecības metode.
ĀV- nespecifiska
ārstēšanas metode, kur fiziskie vingrojumi kalpo kā nespecifiski kairinātāji.
Aktivizējot neirohumorālos mehānismus, fizioloģisko funkciju regulētājus, ĀV
iedarbojas uz organismu vispārēji un lokāli. To zinot- var piemeklēt tādus
vingrojumus, kuri iedarbojas uz noteiktu orgānu vai sistēmu.
ĀV ir
patoģenētiska ārstniecības metode. Katrā slimības procesā ir izmainīta
organisma reaktivitāte un, sistemātiski pielietojot ārstniecisko vingrošanu, to
var ietekmēt vēlamajā virzienā.
ĀV ir aktīva
funkcionālās ārstēšanas metode. Katra slimība samazina konkrēta orgāna vai
sistēmas funkcionālās spējas (piemēram, kardiopulmonālā nepietiekamība I, II,
III pakāpē, līdz vissmagākajam dekompensācijas stāvoklim.)
ĀV- fizisko, garīgo
darbaspēju atjaunošanas terapijas metode. Parasti to panāk visefektīvāk, ja ĀV
lieto kompleksā ar citām ārstēšanas metodēm. Piemēram, medikamentozo. Bet ir
saslimšanas, kur ĀV ir vienīgā, galvenā, piemēram, pēc traumatiskajā slimības
periodā, te varētu kombinēt vēl citas fiziskās iedarbības metodes: masāžu,
mehanoterapiju, fizioterapiju un ūdens terapiju.
Vēsturiski kinezioloģiskās lentes jeb
kinezioloģiskā teipa pirmsākumi meklējami pirms aptuveni 30 gadiem, kad japāņu
izcelsmes hiropraktiķim Dr. Kenzo Kaze radās neremdināma doma radīt ko līdzīgu
mākslīgajai ādai. Šai “ādai” 24 stundas diennaktī vairākas dienas nedēļā bija
jāpilda speciālista delnu funkcija, pārbīdot pacienta ādu un ietekmējot dziļāk
esošās struktūras.
Kinezioloģiskās lentes raksturīgās
iezīmes:
-
Lentes biezums atbilst
epidermas vidējam biezumam cilvēka ķermenī;
-
Tā stiepjas tikai
garenvirzienā 55–60 % no sākotnējā garumā;
-
Lipīgo virsmu klāj
akrila līme, kas ir hipoalerģiska un siltumaktivējoša. Teorētiski, noņemot
teipu, līmei uz ādas nevajadzētu palikt, bet praktiski tā tomēr notiek, jo
gaisā virmo putekļi, epitēlijšūnu raga slānis nolobās un pacients veic aktīvu
rehabilitāciju;
-
Lente ir
dažādās krāsās – krāsu terapija;
-
To var slapināt,
respektīvi, var mazgāties vannā, dušā vai pat pirtī, tikai saudzīgi;
-
Teorētiski
kinezioloģiskais teips savas funkcijas veic 3–5 dienas, bet 3 gadus ilga prakse
pierāda, ka saite savas funkcijas veic 1–2 nedēļas, atsevišķos gadījumos pat
līdz 3 nedēļām.
-
Pamatatslēga ir
precīzi izvietotas elastīgās šķiedras, kuru unikālā struktūra atgādina pirkstu
nospiedumu. Jāņem vērā, ka šķiedras ir jutīgas pret karsēšanu ar matu fēnu vai
citu jaudīgu “karsētāju”. Pēc lentes karsēšanas pacients izjūt iepriekšējo
simptomu atjaunošanos.
-
Diskomforta
neesamības dēļ uzlabojas pacientu līdzestība.
-
Mazas izmaksas
salīdzinājumā ar sasniedzamo efektu.
Kinezioloģiskās lentes funkcijas:
-
Mikrocirkulācijas
uzlabošana – gan kapilārās asinsrites, gan limfas rites uzlabošana, tūskas
noņemšana;
-
Sāpju kupēšana;
- Muskulatūras darbības
uzlabošana hiper/ hipotonusa, muskulatūras šķiedru ruptūras, muskulatūras
saīsināšanās vai hipotrofiskas/ atrofiskas muskulatūras gadījumā;
Locītavu palīgaparāta
spēcināšana. Mikrocirkulācijas uzlabošana notiek, teipam paceļot epidermu nost
no virspusējās zemādas fascijas, tā paplašinot zemādā esošos mikrokapilārus un
limfvadus. Uz problēmvietas (tūska, muskulis ar tieksmi uz krampjiem, locītavas
iekaisums, pēcoperācijas periods u. c.) tiek uzlikts “tūskas sūknis”, ko,
aktīvi kustēdamies, darbina pacients (sk. att.). Tā rezultātā pacientam
aplikācijas vietā rodas siltuma sajūta, jo vienlaikus uzlabojas arī kapilārā
asinsrite. Praksē pacientiem ar hroniskām trofiskām čūlām un cukura diabētu ir
pierādījusies pozitīva ietekme uz dzīšanas procesiem. Sāpju sajūtu organismā
nodrošina nociceptīvie receptori – brīvie nervgaļi, kas atrodas dermā, daļēji
arī epidermā. Nociceptīvie receptori vienmērīgi “pārklāj” mūsu organismu un
nodrošina ādas aizsargfunkciju: tas ir kā jutīgs receptoru aizsargslānis, kas
pasargā no ilglaicīgas kaitīgo faktoru iedarbības. Šie receptori organismā
lokalizēti arī muskulatūrā un iekšējos orgānos, bet to nav locītavu skrimšļa
ārējos slāņos, mugurkaula starpskriemeļu disku nucleus pulposus,
smadzenēs un aknās. Tos var stimulēt termāli, mehāniski un ķīmiski stimulatori.
Impulsu pārvade notiek pa divu veidu nervšķiedrām:
-
Ay – mielinizētās nervšķiedras, kas nodrošina ātru impulsu
pārvadi (šīs sāpes parasti ir spilgtas, asas, piem., incīzijas sāpes,
pīrsings);
-
C – nemielinizētās nervšķiedras, kas impulsus var pārnest
tikai lēnām (piem., dedzināšanas sāpes).
Audu deģenerācija, piemēram,
artrozes gadījumā, tendinopātija vai lokāls audu sasitums caur mugurējiem
ragiem dod pastāvīgus nociceptīvus signālus uz muguras smadzenēm. Tie iradiē un
izraisa pseidoradikulāru iradiāciju attiecīgajās “muskulatūras ķēdēs”,
pseidoradikulāras sāpes, quadrant sindromu un, visbeidzot, ģeneralizāciju.
Ja teips tiek aplicēts tam paredzētajā tehnikā un pacients problēmvietu aktīvi
kustina, aplikācijas vietā kustības laikā tiek panākta ādas mehanoreceptoru
stimulācija. Interesanti, ka mehanoreceptoru impulss muguras smadzenēs nonāk
caur tiem pašiem mugurējiem ragiem, un šis signāls ir intensīvāks par
nociceptīvo receptoru signālu, līdz ar to tas inhibē impulsu pārvadi
nociceptīvo receptoru sinapsēs. Tā tiek krietni atvieglota pacienta sāpīgās
struktūras rehabilitācija, jo sāpes traucē mums kustināt locītavas pilnā
kustību apjomā. Rehabilitācijas laikā sāpes persistē, bet līdz smadzeņu garozai
šis impulss vai nu nenonāk, vai arī nonāk salīdzinoši niecīgs, līdz ar to
cilvēks sāpes vai nu nejūt, vai tās kļūst krietni mazākas – tas savukārt ir
atkarīgs no bojāto struktūru daudzuma.
Cilvēka šķērssvītrotais, ar prātu
kontrahējamais muskulis atrodas fascijas maisā, kas ir blīvas saistaudu plēves,
kuras apklāj atsevišķus muskuļus, to grupas un veselas ķermeņa daļas. Fascija
palielina sānu pretestību muskuļa darbības laikā un neļauj muskulim novirzīties
sānis, nodrošina tā nosacīto mobilitāti, kā arī veido vizuālo izskatu.
Intensīvas darbības laikā muskulis kā orgāns ar savu asinsriti tiecas
vairakkārt palielināties, turpretim fascija padodas maz, līdz ar to muskulis
tiek spiests fasciālajā telpā, un tas izraisa sāpes. Tā kā kontrahējoties muskulis
saīsinās, traumēta muskuļa gadījumā būtu lietderīgi kaut mazliet paplašināt
fasciālo telpu, lai tievās protofibrillas vieglāk slīdētu pa resnajām
protofibrillām. To var izdarīt tikai tad, ja ir zināma konkrētā muskuļa
anatomija un topogrāfija, neaizmirstot to, ka katram muskulim viens tā
piestiprināšanās punkts savu stāvokli nemaina – to parasti sauc par sākumpunktu
(origo) jeb fiksēto punktu –, bet otrs piestiprināšanās punkts
pārvietojas– to sauc par beigu punktu (insertio) jeb mobilo punktu.
Parasti katrā mūsu kustībā piedalās
vairāki muskuļi vai muskuļu grupas. To aktīvās muskuļu grupas muskuli, kuram ir
noteicošā loma kustības radīšanā, sauc par agonistu, bet tos muskuļus, kuri
agonistam palīdz, radot to pašu kustību vai samazinot nevēlamo vai nevajadzīgo
kustību, sauc par sinerģistiem. Muskuļus, kuri veic pretējas kustības, sauc par
antagonistiem. Ja cilvēkam ir konkrēta muskuļa bojājums, piemēram, m.
supraspinatus tendinīts, tad, veicot pareizu kinezioloģisko aplikāciju
tikai virs bojātā muskuļa, pacientam tiks sniegta simptomātiska terapija, bet
tas nav pareizi, jo, zinot kaites patoloģisko fizioloģiju, anatomiju un
topogrāfiju, mēs vienlaikus varam aplicēt teipus uz visas rotatoru manžetes
grupas muskuļiem, tā panākot, ka aplikācija ir terapeitiskāka un pacientam
līdzestīgāka.
No muskulatūras izejošas sāpes pacientam var noņemt, stimulējot
ādas mehanoreceptorus kustības laikā virs bojātā muskuļa, bet, noņemot teipus
vai pat vienu no tiem, sāpes atjaunojas, un sabiedrība tiek nepareizi
iepazīstināta ar fantastisku metodi. Uzlabojot pacienta biomehāniku un dodot
laiku pierast (parasti līdz trīs aplikācijas seansiem), pēc saišu noņemšanas
viņš jūtas tikpat lieliski kā ar saitēm.
Pacienta līdzestību veicina arī krāsu
terapija. Katra krāsa dabā rada magnētisko lauku un sava veida vibrācijas jeb
skaņu; svārstības iesvārsta šūnas šķidro vidi un izmaina tās vielmaiņas
procesus. To, kā tieši šie vielmaiņas procesi tiek ietekmēti, kāds ir
bioķīmiskais skaidrojums saistībā ar katru krāsas toni, literatūra nemin. Šī
iemesla dēļ, veicot aplikācijas, vienmēr ir pieejami visdažādāko krāsu teipi,
lai pacients varētu izvēlēties sev tīkamāko.
Kinezioloģiskās
teipošanas pamatā ir katras kaites patfizioloģiskās būtības izprašana.
Speciālistam ir jāsaprot un jāizskaidro pacientam tas, ka smagas organiskas
kaites gadījumā kinezioloģiskās teipošanas metode sniegs tikai simptomātisku
terapiju, bet, aktivizējot dabiskos kompensatoros mehānismus, krietni atvieglos
klīnisko stāvokli arī dinamikā.
Masāža
ir pozitīvs veids, ka rūpēties par citu cilvēku un dziedināt viņu, turklāt
labvēlīgi ietekmēt cilvēka veselību un labsajūtu. Tā veicina garīgu un fizisku
atslābināšanos, tās dziedinošā iedarbība novērš dažādas kaites, uzlabojas
organisma vispārējais stāvoklis. Fizioloģiski stimulējoša masāža var sniegt
psiholoģiski atslābinošu efektu. Masāža var uzlabot veselību, piemēram, mazināt
spriedzes izraisītas galvassāpes, novērst bezmiegu, pazemināt augstu
asinsspiedienu un mazināt muguras sāpes. Ar masāžu var mazināt nogurumu, ārstēt
depresiju un nemieru. Masāža spēcīgi iedarbojas uz muskuļiem, atjauno locītavu
funkcijas, novērš gremošanas traucējumus, piemēram, aizcietejumus un spriedzes
izraisītas vēdera sāpes.
Masāža
pozitīvi ietekmē ķermeņa fizioloģiskās un psiholoģiskās funkcijas. Tā vispusīgi
iedarbojas uz cilvēka organismu.
·
Stimulē asinsriti un stiprina vielmaiņu;
·
Atslābina sāpīgos un sasprindzinātos
muskuļus;
·
Uzlabo ķermeņa lokanību;
·
Atslābina visu ķermeni;
·
Uzlabo pašsajūtu;
·
Mazina psiholoģisko sasprindzinājumu;
·
Uzlabo ķermeņa tonusu;
·
Veicina labu miegu;
·
Palīdz kontrolēt ķermeņa svaru.
Masažas fizioloģiskā iedarbība:
Masāžas
iedarbības mehānismi uz organismu ir sarežģīts fizioloģisks process, kurā ir
iesaistītas daudzas sistēmas un orgāni, bet vadošā loma ir centrālajai nervu
sistēmai (CNS).
Masāža ir aktīva ārstnieciska metode, kuras
būtība ir mehāniska kairinājuma došana uz slimnieka ķermeni ar speciāliem
glāstīšanas, berzēšanas, mīcīšanas un vibrācijas paņēmieniem, ko izdara
masieris ar rokām vai aparātiem. Masāžas iedarbības mehānismi uz organismu ir
sarežģīts fizioloģisks process, kurā ir iesaistītas daudzas sistēmas un orgāni,
bet vadošā loma ir centrālajai nervu sistēmai. To var izmantot kā patstāvīgu
ārstēšanas veidu pie dažādām perifērās nervu sistēmas saslimšanām, bet biežāk
to pielieto pie kustību- balsta aparāta, sirds- asinsvadu sistēmas, CNS u. c.
saslimšanām. Tomēr, neraugoties uz augsto ārstniecisko efektu, nepareiza masāžas
pielietošana, var kaitēt slimnieka stāvoklim. Ir jābūt stipri individuālai
pieejai katram pacientam, ievērojot saslimšanas klīniku.
Ādā atrodas nervu šūnas, kas uztver spiedienu,
temperatūru un sāpes. Turklāt āda ir orgāns, caur kuru masāža iedarbojas uz
visu ķermeni. Āda ir ļoti svarīgs orgāns, kas nodod smadzenēm informāciju par
apkārtējo vidi. Receptori ir tik jūtīgi, ka izpildot dažādus masāžas
paņēmienus, ir iespējams radīt pacientam ļoti dažādas izjūtas- no uzmundrinošām
līdz svētlaimīgi atslābinošām.
Masāžas laikā no ādas virsmas mehāniski tiek
nobīdītas novecojušās raga kārtas plakanās šūnas, tiek attīrītas tauku un
sviedru dziedzeru izvadatveres ādā, uzlabojas šo dziedzeru sekretorā un
izvadfunkcija, kā arī gāzu apmaiņa caur ādu. Uzlabojas ādas asins un limfas
cirkulācija un ādas trofika. Paaugstinoties ādas temperatūrai, masāžas
iedarbības dēļ aktivizējas fermantatīvie un vielmaiņas procesi. Temperatūras
paaugstināšanās sekmē balsta kustības aparāta traumu profilaksi sportistiem.
Masāžas ietekmē paaugstinās ādas muskuļu tonuss un elastība, pretestība
mehāniskai iedarbībai. Izmaiņas, kas masāžas iedarbībā rodas ādā, ir atkarīgs
no izmaiņām citās orgānu sistēmās.
Masāža
ne tikai uzlabo asins plūdumu uz šūnām: daudzi masāžas paņēmieni atdarina muskuļu
darbību un tādejādi palīdz asinīm atgriezties sirdī. Ja kājas un rokas masē
virzienā uz sirdi, tad šis process tiek stimulēts papildus.
Masāžas
iedarbības pamatā ir tās neiroreflektorā, humorālā un mehāniskā iedarbība, kuru
dēļ paātrinās un uzlabojas kā vietējā, tā arī vispārējā organisma asins un
limfas cirkulācija.
Masāžas
iedarbībā notiek asins pārdale orgānos un audos. Asins no iekšējiem orgāniem
atplūst uz ādu, muskuļiem, notiek perifēro asinsvadu paplašināšanās. Tas
atvieglo sirdsdarbību, uzlabo tās asins apgādi un uzlabo lietderību. Masāža
samazina asins sastrēgumus organismā, palielinās vielmaiņas procesi, audos
uzlabojas skābekļa izmantošana, audu trofika.
Masāža
palielina funkcionējošo kapilāru skaitu, palielinās to diametrs, uzlabojas
cirkulācija ne tikai masāžas, bet arī blakus esošajos rajonos.
Masāža izraisa nenozīmīgu arteriālā
asinsspiediena pazemināšanos, pulss sportistiem praktiski maz mainās. Asins
sastāvā vērojama trombocītu, leikocītu, eritrocītu un hemoglobīna
palielināšanās, kas pēc masāžas pakāpeniski samazinās.
Ir vairāki iemesli, kāpēc rodas muskuļu sāpes.
Pirmkārt, darbinot muskuļus, asins piegādā tiem barības vielas, bet aizvada
vielmaiņas vai metabolisma atkritumvielas. Ja asiņu piegāde samazinās,
atkritumprodukti netiek pietiekami ātri aizvadīti un uzkrājas audos, radot
īslaicīgas sāpes. Otrkārt, ja muskuļus ilgāku laiku nenodarbina, saistaudi, kas
apņem muskuļu šķiedras, var sarauties un pielipt pie blakusesošajiem
saistaudiem. Kad muskuli sāk vingrināt, muskuļu apvalkā var parādīties
mikroskopiski plīsumi, kas izraisa iekaisumu un sāpes. Sāpes var arī rasties,
ja muskulis ir pārāk ilgi sasprindzināts. Ja muskulis ir atslābināts, asinis
var plūst brīvi. Kad muskuļi saraujas, muskuļos esošie asins kapilāri tiek
saspiesti. Tāpēc ilgstoši sasprindzinātam muskulim asins pieplūde būs vājāka.
Rezultātā muskuļu šķiedras var salipt kopā, bet saistaudi, kas apņem muskuļu
šķiedras, var sabiezēt. Šīs izmaiņas ierobežo muskuļa kustības apjomu.
Muskuļu proprioreceptoru kairinājums masāžas
laikā izraisa palielinātu acetilholīna izdalīšanos nervu galotnēs un muskuļu
šķiedru uzbudināmības paaugstināšanos. Muskuļu uzbudināmība paaugstinās arī
mehāniskā šķiedru kairinājuma dēļ. Tā kā acetilholīns piedalās arī nervu
impulsu pārvadē no nerva uz muskuli, tad masāžas ietekmē novēro reakcijas
ātruma palielināšanos. Masāžas ietekmē uzlabojas muskuļu elastība, spēks un
darbaspējas.
Palielinot
locītavu un to apņemošo audu asins cirkulāciju, masāža uzlabo locītavu trofiku,
stimulē sinoviālā šķidruma veidošanos un tā cirkulāciju. Masāža nostiprina
locītavu saišu aparātu, cīpslas, palielina kustību amplitūdu locītavās, saišu
elastību. Uz locītavām un saitēm visefektīvāk iedarbojas
berzēšana. Masāža veicina tūsku uzsūkšanos, kā arī izsvīdumu un patoloģisku
locītavu izgulsnējumu mazināšanos un izzušanu. Masāža uzlabo locītavu vietējo
asinsriti un paātrina oksidēšanās un reducēšanās procesus tajās.
www.fizio-terapija.lv
