UVB/A fototerapija.

UVB fototerapija ir ādas slimību ārstēšana izmantojot šaura spektra UV starojumu – UVB (280-320 nm). Starojuma iegūšanai izmanto TL/PL -01 UVB staru lampas. Vēsturiski medicīniskā tehnoloģija (MT) ir attīstījusies no UV starojuma pielietošanas ādas slimību ārstēšanai. UV starojumu iedala pēc viļņu garuma :

1. Garie UV stari

- UVA1 (340-380nm)

- UVA2 (315- 340mm). Šim starojumam piemīt gan garo, gan vidējo viļņu īpašības

2. Vidējie UV stari

- UVB (280 – 320nm). To iedarbība notiek epidermā. Šie stari ietekmē keratinocītus un Langerhansa šūnas, kā arī pārmaina šūnu DNS. Tie ietekmē arī vitamīna D metabolismu.

3. Īsie UV stari

– UVC (100 – 280nm). Tiem piemīt visaugstākā enerģija, un praktiski tie tiek absorbēti atmosfērā.

Pēdējās desmitgadēs, uzkrājot un papildinot zināšanas par UV starojuma radītiem fotoimunoloģiskiem procesiem ādā un pilnveidojoties tehniskajām iespējām, ir attīstījušās un dermatoloģijas praksē arvien plašāk tiek lietotas UVB fototerapijas metodes. B ultravioleto starojumu (UVB) MT kopš 1980. gada plaši lieto ādas slimību ārstēšanā ES valstīs.

TL- 01 lampu starojumamam ir antiproliferatīva, pretiekaisuma, imunomodulējoša (imunosupresīva) un antibakteriāla iedarbība. Šī iedarbība nosaka MT terapeitiskās pielietošanas spektru.

Fototerapijas lietošanas mērķis un paredzamie rezultāti ir pagarināt hronisko dermatožu remisijas periodus, mazināt recidīvus un komplikāciju skaitu, kā arī būtiski uzlabot pacientu dzīves kvalitāti.

Ādu apstaro 2- 5 reizes nedēļā, kursā 15- 20 procedūras.

Indikācijas UVB fototerapijas pielietošanai:

· psoriāze;

· hronisks atopiskais dermatīts;

· vitiligo;

· ādas T- šūnu limfoma (mycosis fungoides u.c.);

· pityriasis lichenoides (Guttatae parapsoriasis).

PSORIĀZE. Psoriāzes bojājuma perēkļi ir rezistenti pret lokālo terapiju. 

UVB staru ietekmē tiek nomākta paātrinātā DNS sintēze psoriātiskās epidermas šūnās, kā arī tiek veicināta citokīnu un prostaglandīnu sintēze ar imūnsupresīvu un pretiekaisuma darbību. UVB fototerapiju var lietot monoterapijā, kā arī kombinēt ar citiem gan lokāliem (piem. kalcipotriols), gan sistēmiskiem psoriāzes ārstēšanas līdzekļiem.

Psoriāzes ārstēšanā tiek lietotas sekojošas metodes:

Gokermana metode – uz psoriāzes bojājuma perēkļiem, ko pirms UVB apstarošanas nomazgā vai notīra ar minerāleļļu, aplicē 3- 10% darvas pastu.

Ingrama metode - uz psoriāzes bojājuma perēkļiem, ko pirms UVB apstarošanas nomazgā vai notīra, tiek aplicēta ditranola pasta (koncentrācija sākot no 0,25%).

Šīs metodes piemērotas psoriāzes formām ar blīviem papuloziem elementiem.

RE UVB (UVB fototerapijas kombinēta lietošana ar sintētiskajiem retinoīdiem) – UVB apstarojumu pievieno pēc 1-3 nedēļām. Šī metode ļauj panākt labu ārstniecisko efektu, izmantojot mazāku UVB apstarošanas devu. 

Nopietni jāizvērtē riska/ ieguvuma attiecība metodi lietojot fertīlā vecuma sievietēm. Ja izšķiras par tās pielietošanu, obligāti ir jārealizē grūtniecības profilakses programma, ko pielieto lietojot sintētisko retinoīdu preparātus.

                                       

ATOPISKAIS DERMATĪTS. UVB var lietot kā papildterapiju slimības hroniskās formas subakūtā stadijā. Tiek mazināta ādas nieze un infiltrācija.

MYCOSIS FUNGOIDES. UVB efektīva tikai ļoti agrīnās stadijās, tādējādi mazinot ādas tumorozos procesus un nedaudz uzlabojot pacienta dzīves kvalitāti.

VITILIGO UN PARAPSORIĀZE. UVB fototerapiju uzsāk mazākās devās, lai neattīstītos fototoksisks efekts.

PITYRIASIS LICHENOIDES. Izvēles terapijas metode antibakteriālās terapijas neefektivitātes gadījumā. Iespējami recidīvi.

UVB kontrindikācijas

a) Absolūtās

· xeroderma pigmentosum,

· sistēmiskā sarkanā vilkēde.

b) Relatīvās

· ādas vēzis anamnēzē;

· porfīrija;

· fotosensitivitāte,

· fotosentivizējošu zāļu (amiodarons, piroksikāms, doksiciklīns u.c.) lietošana;

· smagas sirds, aknu un nieru slimības, nopietnas psihiskas slimības, alkoholisms, tuberkuloze;

· katarakta, afakija;

· sistēmiska kortikosteroīdu lietošana(Re- UVB gadījumā);

· imūnsupresija (relatīva kontrindikācija).

· grūtniecība, bērna zīdīšana (Re- UVB gadījumā);

· bērniem (Re- UVB gadījumā);

Būtiska ir pacienta minimālās eritēmās devas noteikšana (MED) pirms tiek uzsākta UVB/A terapija, lai izvairītos no ādas pārmērīgas apstarošanas un citām blaknēm.

MED tiek noteikta izmantojot speciālus šablonus vai MED elektronisko testeri, kur 20 minūšu laikā, piemēram, tiek apstaroti 6 nelieli ādas laukumi. Pēc apstarošanas 24-48 stundu laikā, izmantojot spektrometru, jānosaka pieļaujamā MED deva uzsākot terapijas kursu.

Uzsākot fototerapijas procedūras, jābūt tīrai ādai (pieļaujama tikai minerāleļļas aplicēšana), obligāti jālieto acu aizsargbrilles, vīriešiem vēlama ģenitāliju aizsardzība.

Fototerapijas laikā pacientam jāatrodas kabīnes centrā. Brilles noņemt drīkst tikai pēc signāla atskanēšanas.

Jāatgādina, ka apstarošanai ir kumulatīvs efekts (uzkrājošs), tāpēc ir jāizvairās no saules stariem terapijas laikā, neatrodoties tiešos saules staros un lietojot aizsargkrēmus.

UVB/A fototerapija ir pieejama: 

 

Kontakti:

mob:	+371 28699111 - pieteikšanās vizītei
tel:	+371 66222228 - pieteikšanās vizītei +371 67220033
web lapa:	http://dermatologs.com
fakss:	+371 67220080

E-pasts:

info@dermatologs.com

Atrašanās adrese:	Firsa Sadovņikova iela 20-413.kab., 4.st., LV-1003

Dinamiskā teipošana.

Dinamiskais teips/ Dynamic tape.
www.fizio-terapija.lv

                   Dinamiskais teips ir atšķirīgs no kinezioloģiskajiem teipiem vai cietajiem teipiem. Šie ir daudz elastīgāki un spēcīgāki. Tos var līmēt vienu uz otra lai panāktu vēl lielāku efektu. Tos līmē pēc sviru principa, domājot no biomehāniskā viedokļa. Mērķis ir atvieglot darbu muskuļiem un samazināt slodzi bojātajos audos. Atvieglojot muskuļus tiek panākta enerģijas uzkrāšanās, kas palīdz straujāk muskuļiem atgriezties to normālā funkcionālajā stāvoklī. Tādā veidā tas var palīdzēt vājiem, traumētiem vai pārslogotiem muskuļiem, mainīt kustību modeļus (kustību stereotipus), ķermeņa stāvokli. Tas var būt noderīgi uzlabojot tehniku sportā, bērniem ar cerebrālo trieku, insulta slimniekiem. Dinamiskais teips neierobežo kustības, bet uzlabo to kvalitāti.

 http://www.dynamictape.com/

Hroniskas muguras sāpes.

Hroniskas muguras sāpes ilgst vairāk kā 3 mēnešus un tiek raksturotas kā dziļas, sāpīgas, trulas vai dedzinošas sāpes vienā muguras apvidū, kas var izstarot uz kājām. Pacienti var just arī notirpumu jeb nejūtīgumu kājās, tirpas. Cilvēkam ar hroniskām muguras sāpēm bieži ir ļoti grūti veikt ierastas ikdienas aktivitātes, kā arī strādāt pat intelektuālu darbu bez fiziskas piepūles. Hroniskas muguras sāpes parasti novēro ilgu laika periodu, un dažreiz pret tām nepalīdz standarta ārstēšana. Tas var rasties no senas traumas, deģeneratīvām mugurkaula audu pārmaiņām vai artrīta, taču bieži ir saistītas ar stājas izmaiņām un muskuļu disbalansu, kā arī cietēja izmainītu sāpju uztveres un vadīšanas sistēmu, spriedzi, depresiju un citiem emocionāliem, neirotiskiem un ar stresu saistītiem traucējumiem, kas ietekmē sāpju slieksni un to panesamību.

Kas izraisa muguras sāpes?

Mugurā sāpes parasti rodas, ja muguras muskuļi vai citi audi tiek pārslogoti, iestiepti, līdz ar to tiek novājināti. Muskuļu spazmas vai plīsumi var rasties no izmaiņām mugurkaula audos, vai arī novecojot. Tas izmaina cilvēka stāju.

Muguras sāpes var būt saistītas ar dažādiem faktoriem, piemēram, kustībām, ķermeņa pozīciju vai fizisku slodzi. Muguras sāpes un atveseļošanās var būt saistīta ar psiholoģisko stresu, pacietības līmeni, sāpju izjūtu, izturību vai emocionālo stāvokli. Piemēram, uztraukums, bailes, depresija, nervozēšana un citi faktori, ko cilvēki nesaista ar muguras sāpēm, tomēr var tās izraisīt vai saasināt.

Muguras sāpes var izraisīt sastiepums vai neliels bojājums, retāk nopietna trauma, un tas mēdz saukt par "vienkāršajām muguras sāpēm". Sāpes var būt pēkšņas un pastiprināties kustoties, tās var izraisīt arī citi faktori, kas rada palielinātu slodzi un iestiepumu mugurkaulam.

Izplatītākie palielinātas slodzes un iestiepumi izraisītāji mugurkaulā:

·         sakumpusi poza, sēžot krēslā vai braucot pie mašīnas stūres;

·         nepareiza stāja;

·         nepareiza smagu priekšmetu celšana;

·         gulēšana uz nepiemērota matrača;

·         zema fiziska aktivitāte;

·         pārslodze vingrojot.

Vienkāršas muguras sāpes var izraisīt nepareizas, asas kustības vai aktivitāšu trūkums. Aktivitāšu trūkums padara muskuļus vārgus, līdz ar to muskuļiem paliek grūti balstīt muguru. Tas padara muguru vairāk uzņēmīgu pret bojājumiem tad, kad ir pārslogota kāda muguras daļa.

Muguras sāpju iemesli var būt arī ļoti specifiski, tas var attīstīties grūtniecības, menstruāciju, urinācijas trakta infekciju, kuņģa problēmu, sirds un asinsvadu slimību, muguras skriemeļu vai citu mīksto audu iekaisuma, audzēju vai citu nopietnu apstākļu dēļ. Muguras sāpju gadījumā ir jākonsultējas ar ārstu, bet ja tas ilgst vairāk kā 6 nedēļas, ārsts jāapmeklē nekavējoties.

Dažas slimības var sekmēt muguras sāpes, bet tas nav tik izplatīti kā muguras muskuļu un saišu mazo bojājumu radītas sāpes. Būtu prātīgi apmeklēt ārstu, ja muguras sāpes pēc nedēļas nepazūd.

Novecojot, izmaiņas mugurkaula un apkārtējos audos ir parasta parādība. Muguras audu izmaiņas (mugurkaula diska slimību, trūces, locītavu izmaiņu, skriemeļu izmainītas augšanas, osteohondrozes procesu dēļ u.c.), parasti atklāj ārsts veselības pārbaudes laikā, un tās parasti nav sāpīgas. Šīs degeneratīvās audu izmaiņas netiek uzskatītas par nopietnām, ja vien neparādās sāpes.

Izplatītākie sāpju avoti:

Sāpes parādās no anatomisko struktūru pārslodzes, piemēram, muskuļu sastiepumi;

Sāpes, kas parādās no muguras anatomiskās struktūras deformācijas vai bojājumiem piemēram, diska trūces vai lielām locītavu izmaiņām.

Brīdinājuma simptomi

Nekavējoties sazinieties ar ārstu, ja muguras sāpēm pievienojas:

•         roku un kāju nespēks jeb vājums;

•         notirpums zem ceļa vai elkoņa;

•         urinācijas traucējumi;

•         augsta temperatūra vai drudzis;

•         neizskaidrojams svara zudums;

•        sāpes nakti;

•         stipras sāpes pie niecīgām kustībām;

•         sāpes vai citi simptomi pastiprinās;

•         nesena trauma vai kritiens.

Ja sāpes nerimstas, bet paliek stiprākas vai parādās vēl daži simptomi, konsultējieties ar savu ārstu, kas varēs veikt nepieciešamo izmeklēšanu.

Ir gadījumi, kad muguras sāpes nozīmē ļoti nopietnu slimību. Konsultējieties ar savu ģimenes ārstu, kurš jūs nosūtīs pie speciālista, ja būs nepieciešams.

Kā rīkoties muguras sāpju gadījumā?

Turpiniet ikdienas aktivitātes. Ja ir akūtas sāpes, tad neceliet neko smagu, pievērsiet uzmanību ķermeņa pozai, kādā jūs to darat. Ceļot vieglākus priekšmetus, jums ir iespēja ātrāk izveseļoties, nevis iegūt vēl nopietnāku traumu. Vingrojot, uzlabojas asins cirkulācija un vielmaiņa muguras audos, samazinās muskuļu spazmas un locītavu kontrakcijas.

Mēģiniet relaksēties gan fiziski, gan psiholoģiski.

Nesamierinieties dzīvojot ar sāpēm! Ja ir periodiskas sāpes mugurā, jums vajadzētu apmeklēt ārstu, lai savlaicīgi noteiktu diagnozi.

Jūs varat sākt lietot lokālos pretsāpju līdzekļus (gēlus un plāksterus) vai sistēmiskas darbības pretsāpju līdzekļus (piem. ibuprofens vai diklofenaks), kuri mazina sāpes un iekaisumu.

Nereti mugurs sāpes ir saistītas ar nervu iekaisumu. Normālai vielmaiņai nervu šūnās ir nepieciešami B grupas vitamīni. Pētījumos atzīts, ka lielas devas Bl, B6 un B12 vitamīniem piemīt sāpju mazinošs efets. Tāpēc B grupas vitamīni lielās devās tiek lietoti kā palīglīdzeklis muguras sāpju ārstēšanai. B grupas vitamīnu izmantošana terapijā ļauj samazināt pretsāpju un pretiekaisuma medikamentu devas. Muguras sāpju ārstēšanas terapija būs daudz efektīvāka, ja sev piemēroto pretsāpju formu lietosiet paralēli ar B grupas vitamīniem.

Hronisku sāpju gadījumos ārstēšanas mērķis ir novērst sāpju cēloni.

Rekomendē:

•         svara redukciju;

•         muskuļu disbalansa novēršanu jostas daļā;

•         osteoporozes korekciju;

Pielieto:

•         nespecifiskus pretiekaisuma līdzekļus;

•         tricikliskus antidepresantus;

•         ārstniecisku vingrošanu;

•         kortikosteroīdu ievadīšanu kopā ar lokāliem anestētiķiem;

•         psihoemocionālā stāvokļa uzlabošana;

•         fizikālu terapiju;

•         akupunktūru.

•         McKenzie pieeju

•         muguras skolas vingrojumus

Ķirurģisko ārstēšanu parasti pielieto pēc neveiksmīgas 2-3 nedēļu konservatīvas terapijas, lielākoties diska trūču prolapsa gadījumos un pie lumbālas spinālās stenozes ar progresējošu saknīšu kompresiju, cauda equina bojājuma simptomātiku. Diagnozei jābūt verificētai ar CT jeb MR izmeklēšanas metodēm.